Uguns bija zāles — Teatro della Pergola

Fahrenheit 451, ko sarakstījis Ray Bradbury, apraksta distopisku nākotni, kur lasīšana ir aizliegta, ekrāni pastāvīgi ieslēgti atņem cilvēkiem brīvo laiku, un mēģinājums domāt rada fizisku diskomfortu. Ironiski, ka ugunsdzēsēju korpuss vairs nav nodarbināts ugunsdzēsībā, bet gan grāmatu dedzināšanā un, ja nepieciešams, arī to īpašnieku dedzināšanā. Grāmata iznāca aptuveni pirms 70 gadiem, 1953. gadā, bet norisinās nākotnē — 21. gadsimta 20. gados — tas ir, mūsdienās. Taču tu atrodies 21. gadsimtā un lasa šo tekstu, vai tad Bradbury kļūdījās? Tas atkarīgs no tā, kā mēs saprotam distopiju: pareģojums par nākotni, kas kādā brīdī tiek apstiprināts/atspēkots, vai brīdinājums par tagadni, kas pastāvīgi atjaunojas? Il fuoco era la cura brīvi caurskata un pārlasa Fahrenheit 451, tas to patērē tā, kā dara ar iemīļotu grāmatu, lasītu tūkstoš reižu un nesti tūkstoš vietās: to sagroza, kaut kur aizmirst un pēc tam atrod atkal, kamēr vāks izbalē, loksnes atlīmējas un lapas piepildās ar piezīmēm, biļetēm, grāmatzīmēm un atmiņām. Pieci izpildītāji atkārto romāna stāstu, identificējas ar tēliem, pārvietojas horizontālā virzienā, kartē ēnas zonas, lietas, ko Bradbury mums neizskaidro vai nestāsta, radot paralēlas sižeta līnijas, teorētiskas novirzes un veidojot arī laika hronikas starp mūsu tagadni un anticulturālu nākotni, kur dumjums mūs izglābj no sarežģītu domu sloga. Ja Bradbury būtu kļūdījies tikai par dažiem gadiem, ja Fahrenheit 451 patiešām notiktu, ko mēs darītu?